LATVIEŠU TAUTAS TEIKAS, DZEJA PAR EZERIEM

Persteņa ezers

Sensenos laikos dzīvoja vīrs un sieva. Viņi bija ļoti jauni un ļoti mīlēja viens otru. Aizejot tālā ceļā, vīrs uzvilka sievai pirkstā zelta gredzenu ar lielu briljantu un teica: „Kamēr gredzens būs tev pirkstā, es būšu dzīvs, tiklīdz tu to pazaudēsi – es iešu bojā.”

Sieva ļoti skuma pēc sava vīra. Viņa kāpa augstā kalnā, kas atradās aiz pilsētas, un raudzījās tālumā – vai kur nemana nākam viņas vīru mājās. Reiz viņai netīšām vīra dāvātais gredzens izkrita no rokām, tas ripoja no kalna lejā. Sieviete skrēja pēc gredzena, bet nepaspēja to saķert, gredzens iekrita aizā, kas atradās kalna pakājē. Sieviete rūgti raudāja. Viņa raudāja dienu un nakti, kamēr neizkusa un nepārvērtās ezerā, apaļā kā gredzens.

Kad vīrs atgriezās un uzzināja par notikušo, viņš no bēdām metās ūdenī. Drīz pēc tam uz kalna izauga trīs priedes: divas augstas, trešā – zemāka (sieviete gaidīja bērniņu). Kalnu sāka dēvēt par „Trim priedēm”, bet ezeru – par „Persteņu”.

Ļaudis runāja, ka tad, kad Dievs vīram piedos pašnāvību, tad cilvēkiem tiks dota zīme – uz ezeru atlidos baltie gulbji. Gulbjus es gaidīju visu savu bērnību. Bet parādījās viņi tikai 1995. gadā. Bet priežu nepalika vēl agrāk. Tās nozāģēja, zemi kalna pakājē uzara, sadalīja to mazos dārziņos, kalns kļuva mazāks. Man ļoti gribētos iestādīt kokus vēlreiz, jo, pēc nostāsta, tie atnesīs laimi manam dzimtajam novadam un manai mīļajai Krāslavai.

Iestādīsim kopā trīs priedes pie Persteņa ezera!

Atgriezties atpakaļ

Zirga ezers

- „Vai tu kādreiz esi redzējusi Zirgezeru naktī?

- Aiziesim!”

Mēs ejam cauri klusajai aizmigušajai pilsētiņai.

Zirgezers guļ dziļā ieplakā. Visapkārt tam augsti, lapu kokiem apauguši kalni. Lejā, mēness spokainās gaismas pielijis, guļ ezers. Tieši pašā vidū tam zaļa sala Zirgezeru nevar salīdzināt ar mazo, pa pusei aizaugušo ezeru, kas kādreiz bija pie mūsu mājām. Zirgezers ir varens un plašs un tagad visā naksnīgajā dailē guļ dziļi pie mūsu kājām.

- Interesanti, kādēļ tas nosaukts par Zirgezeru?

- Laikam tādēļ, ka pusnaktī no tālām pieguļām šurp nākuši zirgi padzerties. Tālumā dzirdama pakavu dipoņa. Rikšo zirgu bari. Zeme viegli dun nakts klusumā. Atskan līksmi zviedzieni. Kā tumša lavīna zirgi tuvojas ezeram. Drīz vien jau mēnesnīcā var atšķirt stalto zirgu siluetus. Vējā plīvo krēpes, un brūnās muguras tumši mirdz nakts skopajā gaismā. Zirgi ar karstiem purniem pieplok pie ezera. Ezers tikai mazliet salīgojas. Salīgojas mežu tumšie attēli ūdens rāmajā spogulī. Dzirdama klusa pieguļnieka dziesma. Un tad zirgi atkal aizrikšo projām uz tālā, nezināmām pļavām. Ezers atkal ir kluss.

Pamazām ieskanas putnu koris, kas tikko bija pārstājis. Sākumā nedroši, tikai dažas balsis, tad tām piebiedrojas vēl un vēl, un beidzot atkal ezera krastu klānus pāršalc simtbalsīgs koris…

Atgriezties atpakaļ

Mandeļa ezers

„Mans draugs Antons, pie kura Latgalē ciemojos vasaras brīvlaikā, stāstīja, ka Mandeļa ezerā varot izzvejot zivi mana tēva augumā; par to vi­ņam stāstījis vectēvs Donats par sava vectēva brāli, greizo Jozupu. Kurš tādu esot noķēris? Bet Antona vecmāmiņa zināja stāstīt, ka pirms diviem pasaules kariem, kad bijusi vēl ļoti, ļo­ti maziņa, viņas vecmāmiņa Adele Mandeļa ezera krastā redzējusi nāras. Mēnesnīcas naktīs tās kāpušas laukā no ezera un dejojušas. Bet pirms ausmas devušās atpakaļ dzelmē, kur no­grimušā teiksmu pilī dienu gulējušas aļģu spilvenos. Nāras esot loti daiļas, tikai kāju vietā tām zvīņainas astes un spuras... Nekad neesmu pūlējies uzzināt, kādēļ tas iesaukts par Mandeļa ezeru. Nekādi mandeļkoki tur neaug. Mandeļa ezers, un cauri. Es domās atkal un atkal aizceļoju uz Mandeļu ezeru. Kaut es prastu dziļi nirt, nokļūt līdz pašām Mandeļa ezera dzīlēm un skaidri uzzināt, kas tur notiek”.

Atgriezties atpakaļ

Čertoka ezers

Teika vēsta, ka Čertoka dienvidu pusē agrāk esot bijusi pļava, kur puiši veduši zirgus pieguļā. Pļava atradās ieplakā, un tās vidū bijusi bedre gultas lielumā. Šo bedri sauca par Velna gultu. Puiši derējuši, ka visu nakti tajā nogulēs, taču nevienam tas nav izdevies. Allaž pamodušies citā vietā, tikai ne Velna gultā. Pats velns tur gulējis un puišus sviedis laukā.

Atgriezties atpakaļ

Lielais Gusena ezers

Robežnieku pag.

(M.Buko)

Plānā ezera kontūras atgādina zosulēnu, kurš rauga lidot. Ir nostāsti, ka ezerā nogrimusi baznīca. Klusā laikā varot zvanus dzirdēt.

„Viltīgs ezers. Nelīdzens dibens, daudz sēkļu, klinšu, atvaru. Zvejojot tīkli aizķeras. Runā, ka ezers neaizsalstot, kamēr kāds cilvēks tajā nenoslīkst. Daudzi ir noslīkuši.”.

Atgriezties atpakaļ

Garais ezers

Indras pag.

Sensenos laikos bija viens liels ezers. Ezera vienā krastā dzīvoja puisis, bet otrā krastā – skaista meitene. Kādu dienu puisis devās bildināt meiteni ar laivu pa ezeru. Meitene baidījās kāpt laivā, tāpēc teica puisim: „Es nākšu pie tevis par sievu, ja tu izveidosi uzbērumu pāri ezeram. Puisis sāka veidot uzbērumu, tas prasīja ilgu laiku. Kad uzbērums bija gatavs, puisis ar bildinājumu nāca vēlreiz pie mīļotās meitenes. Taču meitene bija apprecējusies ar citu. Puisis no lielām bēdām aizgāja uz ezera pašu dziļāko vietu un tur ezerā viņu aizvilka liela līdaka. Tā izveidojās divi ezeri – Garais un Baltais. Mūsdienās šos divus ezerus šķir ceļš.

Atgriezties atpakaļ